Dzīve, tāpat kā visas lietas tajā, sastāv no sīkām vienībām. Tāpat kā taustāmās lietas sastāv no daudz sīkiem atomiem, tā arī dzīve – sastāv no daudz, dažādām sīkām vienībām – notikumiem, vērtībām, prieka, sāpēm, naida utt. Un .. nav taču laika par to visu satraukties! Dzīve nav tik gara kā liekas un pieķerties katram sīkumam, kas nav izdevies prasa daudz vairāk laika, nekā turēties pie sīkumiem, kas sagādā prieku. Jāizmanto iespējas, kamēr var un nevajag tērēt laiku kaut ko nožēlojot. Tas viss ietilpst dzīvē, jāpiepilda ar visu iespējamo – gan priekiem, gan bēdām.
Var sarunāt muļķības, un no tām muļķībām tad rodas jaunas, vēl muļķīgākas, bet kuru tas uztrauks pēc dažiem gadiem? Var sarunāt arī diži gudras lietas, bet labāk tomēr sarunāt muļķības, muļķības vairāk paliek atmiņā, nekā gudras un sarežģītas lietas. Un tad var sarunāt patiesas lietas, izlikt sevi un to, kas iekšā un redzēt, ka otram ir diezgan daudz vienalga, ka netiec uztverts nopietni. Un tad nu vai sagruzīties, vai gluži otrādi, aptvert, ka esi pateicis to, ko ilgi gribēji pateikt, ka esi pateicis sev ko nozīmīgu un vai nav vienalga, ka tam otram arī vienalga? Kā teikt Avrilas vārdiem – „If you don’t care, then I don’t care, we’re not going anywhere”.
Nu.. apmēram tā! Kopsavilkumā – nevajag satraukties par dzīves sīkumiem, jādara muļķības un jādara mīļas lietas un viss ir/būs labi – Tu esi dzīvs un ja nedarīsi muļķības tāds arī kādu laiku paliksi. Un gaidi, ko dzīve atnesīs, kam jānotiek, notiksies! Kā arī mans jaunais moto – Dzīvē nenotiek labas un sliktas lietas, bet labas un interesantas lietas!
P.S. Ja jau pieminēju Avrilu, tad dziemiņa, kas liek uz visu paraudzīties citādāk un saprast, ka jauna diena tāpat pienāks – Who knows (mana mīļākā dziesma no „Under My skin” albuma). Citāts – „Do what you do, just keep on laughing. One thing’s true – there’s always a brand new day. I’m gonna live today like it’s my last day.”
