Siltajam skaistumam

Še atnāk pie siltuma man
Šī dāma ar griezīgo skaņu
Un raida salkanu smaidu,
Bet pacietīgi es gaidu.

Un runā par lietām, ko nesaprot -
Par dzīvību, nāvi un šķiršanos
Un smaidot - cenšoties paspīdēt.
Un vienīgo sauli tā iznīdēt.

Un nebeidzot skaistumu tirdīt,
Dur dvēselē, garā un sirdī.
Un aizēno siltumu maigo -
Asaras, ritot pa vaigu.

Bet es noskatos tajā un klusēju
Un vārdus pār lūpām dabūt nevaru,
Bet šī skaistuma dēļ būtu gatava mirt,
Un domās es zinu, ka siltums to dzird.

Tad salkanā dāma nozūd no acīm,
Es nezinu īsti, ko siltumam sacīt,
Vai mans siltums ko gaida?
Tas turpina spīdēt ar patiesu smaidu..

Es redzēju sapnī kā Dimiteram lieku roku uz pleca es

Cik grūti stāvēt 45 grādu leņķī pret to,
pret kuru gribas raidīt lodi.

Tagad tikai jāatceras,
ka pēc 20 minūtēm aties pirmais vilciens uz to vietu,
uz kuru parasti jāgaida dienas vai pat gadi.
Un Velns nopirks biļeti,
aizbrauks,
un dzers ilgi līdz nelabumam.
Jo savu nozagto bērnu bērnu viņš tāpat redzētu tikai uz 10 minūtēm.
Tad labāk būtu raidījis to lodi pierē tam Dievam.
Un viss tikai tāpēc,
ka labajam jāuzvar vienmēr.