Uz plānas stīgas es karājos

Uz plānas stīgas es karājos

Un mazākais skāriens var saplēst to
Bet es uz tās stīgas spēlējos
Pat laiku pa laikam es palecos!

Bet baidos, jā baidos no tiesas
Jo uz tās stīgas skan bēdīgas dziesmas
Un es jau tās spēlēju - visādas dziesmas,
Ka brīdi pa brīdim pat pašķiļas liesmas!

Un ko man būs darīt, ja stīga tā pārtrūks?
To piesiet no jauna būs uzdevums pagrūts.
Un noteikti man arī drosmes tam trūks,
Un bezcerība pie mani vēl muks.

Tad varbūt man karāties stīgas tās galā
Un mēģināt lēnītēm norāpties malā?
Un norāpties pasaulē - ziemā un salā
Lai ļaudis nāk skatīties no malu malām.

Nē! Tad labāk es vilkšu to stīgu no jauna
Kaut brīžiem ar' izskatīšos pēc klauna.
Tur tomēr es sargāšos droši no kauna,
Jo stīga , kur karājos taču nav ļauna.

Un uzvilkšu vairākas stīgas tad es,
Lai ir man kur pārmaiņus uzrāpties.
Un ja nu tā stīga reiz pārplīsīs,
Lai, varu tad jaunā es karāties!