Divatā

Jo Tu uzvelc mani

tik ļoti,

ka gribas kliegt.

Un visas tīrās domas ar spēku zemē triekt.

Un Tu gribi mani

tik ļoti,

ka pazūd miers.

Un apkārt pazūd klusums, vien mūsu elpas dzied.

Es skatos Tavās acīs,

Tu manās ieskaties.

Es nejūtu neko, vien kā man pieskaries.

Un ķermenis viss mans ir smagi aizelsies.

Pēc Taviem apskāvieniem, sirds mana ilgosies.

Un tajā dziļā tumsā

es redzu

kā staro Tu.

Un nešaubies, ka Tevis dēļ visu atdotu.

Es Tevi neatlaistu,

ja vien to ļautu Tu.

Un divatā šo zemi dēļ Tevis atstātu.

Lai nokļūtu kaut kur,

kur

aizliegumu nav.

Bet dzirdot svešu balsi, šķiet laiks ir beidzies jau.

Un Tavu vārdu asi

un griezīgi kāds ārā sauc.

Man gribas dzīt to projām,

man laipnu vārdu nav.

Un šīs ir gandrīz beigas,

Tu esi atpakaļ.

Tu klusi guli blakus, mans sirdspuksts liekas skaļš.

Tas sit ar visu spēku,

bet drīz vien

tas paliek vājš.

Un Tava sirds aizvien vēl manu mīlu krāj.

Dzīvīte, dzīvīte

Dzīve, tāpat kā visas lietas tajā, sastāv no sīkām vienībām. Tāpat kā taustāmās lietas sastāv no daudz sīkiem atomiem, tā arī dzīve – sastāv no daudz, dažādām sīkām vienībām – notikumiem, vērtībām, prieka, sāpēm, naida utt. Un .. nav taču laika par to visu satraukties! Dzīve nav tik gara kā liekas un pieķerties katram sīkumam, kas nav izdevies prasa daudz vairāk laika, nekā turēties pie sīkumiem, kas sagādā prieku. Jāizmanto iespējas, kamēr var un nevajag tērēt laiku kaut ko nožēlojot. Tas viss ietilpst dzīvē, jāpiepilda ar visu iespējamo – gan priekiem, gan bēdām.
Var sarunāt muļķības, un no tām muļķībām tad rodas jaunas, vēl muļķīgākas, bet kuru tas uztrauks pēc dažiem gadiem? Var sarunāt arī diži gudras lietas, bet labāk tomēr sarunāt muļķības, muļķības vairāk paliek atmiņā, nekā gudras un sarežģītas lietas. Un tad var sarunāt patiesas lietas, izlikt sevi un to, kas iekšā un redzēt, ka otram ir diezgan daudz vienalga, ka netiec uztverts nopietni. Un tad nu vai sagruzīties, vai gluži otrādi, aptvert, ka esi pateicis to, ko ilgi gribēji pateikt, ka esi pateicis sev ko nozīmīgu un vai nav vienalga, ka tam otram arī vienalga? Kā teikt Avrilas vārdiem – „If you don’t care, then I don’t care, we’re not going anywhere”.
Nu.. apmēram tā! Kopsavilkumā – nevajag satraukties par dzīves sīkumiem, jādara muļķības un jādara mīļas lietas un viss ir/būs labi – Tu esi dzīvs un ja nedarīsi muļķības tāds arī kādu laiku paliksi. Un gaidi, ko dzīve atnesīs, kam jānotiek, notiksies! Kā arī mans jaunais moto – Dzīvē nenotiek labas un sliktas lietas, bet labas un interesantas lietas! 
P.S. Ja jau pieminēju Avrilu, tad dziemiņa, kas liek uz visu paraudzīties citādāk un saprast, ka jauna diena tāpat pienāks – Who knows (mana mīļākā dziesma no „Under My skin” albuma). Citāts – „Do what you do, just keep on laughing. One thing’s true – there’s always a brand new day. I’m gonna live today like it’s my last day.” 

Frie... d chicken ass!

Ilgi domāju, „postot” šo vai ne, bet tā kā es par to ilgi domāju, un tas acīmredzami neliek man mieru, es arī pati nelikšos mierā.
Man nesen forši uzbrauca ar tādu teikumu – „ .. ja wispaar saproti, ko nozimee draugs”. Un sasodīts! Zinu gan!, bet nevis pateicoties Tev..! Katrā ziņā, es vismaz zinu, ka draugi sastrīdoties neskrien viens otru aprunāt citiem „draugiem”, kā to bieži vien darīji (pieņemu, ka gan jau arī turpini tā šad tad darīt). Draugs (citēju Prāta vētras vārdiem) „Nekad neapturēs, nekad nepārspīlēs,nekad nepiedraudēs vai vēl ļaunāk. Nekad neaprunās, nekad nepārdomās, nekad nebeigs teikt:"Dzīve ir skaista dažreiz..." Nekad nepiekusīs,nekad nepiemānīs, kad būs auksti.Nekad neatgrūdīs, vienmēr atbalstīs,lūk tāds, vēl sirsnīgāks..” ir draugs.
Varam paanalizēt, ko? “Nepārspīlēt, nepiedraudēt, neaprunāt, nepārdomāt, nepiemānīt, neatgrūst” tādam būtu jābūt draugam, ko darīji Tu? Pateikšu priekšā – pārspīlēji (un , Ak, Mans Dievs, pie tam kā!), piedraudēji (o, jā! Es to nekad neaizmirsīšu, ne jau pa jokam, bet tā riktīgi, es pat teiktu nolādēji!), aprunāji (pie tā jau es pieradu), pārdomāji, māniji, atgrūdi ar. Tev principā ir pilns neDrauga komplekts! Un visas Tavas līdzjūtīgās un sirsnīgās emocijas ir vnk f****** uzspēlētas, un Tu pati to ļoti labi zini! Tu izgāzi savu žulti uz mani, ņem manu pretī, lai nepaliec sausa! Un pirms Tu kko lej par draudzību, paskaties uz sevi, nevis tā paspoguļojies, bet reāli paskaties uz sevi! Un ja es Tev tagad pēkšņi tik ļoti nepatīku, kā varēja saprast, no Taviem pārmetumiem un mīļajiem uzbraucieniem, tad vnk dzēs mani nah** ārā no draugiem un visiem pārējiem sarakstiem!
Un jā, es neļaušu komentēt d-grāmatu (pirmo reizi pēc ilgiem laikiem), jo Tu noteikti piespamosi ar kārtējo murgu, un ja gribi spamot dari to caur vēstulēm, es domāju, ka tāpat nelasīšu, bet vismaz pārējiem cilvēkiem, nebūs jādedzina pēc tam laukā acis.
P.S. Dziesmiņa Tev & co (bet Tu jau nesaproti angļu valodu, toreiz tikai izmantoji visus pēc kārtas, žēl, vajadzēja mācīties, nevis vnk norakstīt.)

http://www.youtube.com/watch?v=YDQg5NNkD7E

Uz plānas stīgas es karājos

Uz plānas stīgas es karājos

Un mazākais skāriens var saplēst to
Bet es uz tās stīgas spēlējos
Pat laiku pa laikam es palecos!

Bet baidos, jā baidos no tiesas
Jo uz tās stīgas skan bēdīgas dziesmas
Un es jau tās spēlēju - visādas dziesmas,
Ka brīdi pa brīdim pat pašķiļas liesmas!

Un ko man būs darīt, ja stīga tā pārtrūks?
To piesiet no jauna būs uzdevums pagrūts.
Un noteikti man arī drosmes tam trūks,
Un bezcerība pie mani vēl muks.

Tad varbūt man karāties stīgas tās galā
Un mēģināt lēnītēm norāpties malā?
Un norāpties pasaulē - ziemā un salā
Lai ļaudis nāk skatīties no malu malām.

Nē! Tad labāk es vilkšu to stīgu no jauna
Kaut brīžiem ar' izskatīšos pēc klauna.
Tur tomēr es sargāšos droši no kauna,
Jo stīga , kur karājos taču nav ļauna.

Un uzvilkšu vairākas stīgas tad es,
Lai ir man kur pārmaiņus uzrāpties.
Un ja nu tā stīga reiz pārplīsīs,
Lai, varu tad jaunā es karāties!

Tā

Lai ir tā,
Lai maliņā es stāvu
Es pavērošu Tevi
Un kā Tev iet pa dzīvi

Un nerauj mani līdzi sev
Jo pat bez manis veicas Tev
Bet, zini, sargāju es Tevi
Pēc kaut kā lieka, kad Tu tver

Kaut arī tā,
ka maliņā es stāvu
Tu tikai nebēdā
Es vienmēr būšu Tuvu

Un kad Tev varbūt sliktāk ies
Tad paskaties un nemaz nebrīnies,
Ka būšu es turpat vien tuvumā
Un mierināšu Tevi klusumā

Un ja nu tā,
ka maliņā es neesmu
Tad raugies atmiņās,
jo tur es vienmēr būšu

Siltajam skaistumam

Še atnāk pie siltuma man
Šī dāma ar griezīgo skaņu
Un raida salkanu smaidu,
Bet pacietīgi es gaidu.

Un runā par lietām, ko nesaprot -
Par dzīvību, nāvi un šķiršanos
Un smaidot - cenšoties paspīdēt.
Un vienīgo sauli tā iznīdēt.

Un nebeidzot skaistumu tirdīt,
Dur dvēselē, garā un sirdī.
Un aizēno siltumu maigo -
Asaras, ritot pa vaigu.

Bet es noskatos tajā un klusēju
Un vārdus pār lūpām dabūt nevaru,
Bet šī skaistuma dēļ būtu gatava mirt,
Un domās es zinu, ka siltums to dzird.

Tad salkanā dāma nozūd no acīm,
Es nezinu īsti, ko siltumam sacīt,
Vai mans siltums ko gaida?
Tas turpina spīdēt ar patiesu smaidu..

Es redzēju sapnī kā Dimiteram lieku roku uz pleca es

Cik grūti stāvēt 45 grādu leņķī pret to,
pret kuru gribas raidīt lodi.

Tagad tikai jāatceras,
ka pēc 20 minūtēm aties pirmais vilciens uz to vietu,
uz kuru parasti jāgaida dienas vai pat gadi.
Un Velns nopirks biļeti,
aizbrauks,
un dzers ilgi līdz nelabumam.
Jo savu nozagto bērnu bērnu viņš tāpat redzētu tikai uz 10 minūtēm.
Tad labāk būtu raidījis to lodi pierē tam Dievam.
Un viss tikai tāpēc,
ka labajam jāuzvar vienmēr.