Divatā

Jo Tu uzvelc mani

tik ļoti,

ka gribas kliegt.

Un visas tīrās domas ar spēku zemē triekt.

Un Tu gribi mani

tik ļoti,

ka pazūd miers.

Un apkārt pazūd klusums, vien mūsu elpas dzied.

Es skatos Tavās acīs,

Tu manās ieskaties.

Es nejūtu neko, vien kā man pieskaries.

Un ķermenis viss mans ir smagi aizelsies.

Pēc Taviem apskāvieniem, sirds mana ilgosies.

Un tajā dziļā tumsā

es redzu

kā staro Tu.

Un nešaubies, ka Tevis dēļ visu atdotu.

Es Tevi neatlaistu,

ja vien to ļautu Tu.

Un divatā šo zemi dēļ Tevis atstātu.

Lai nokļūtu kaut kur,

kur

aizliegumu nav.

Bet dzirdot svešu balsi, šķiet laiks ir beidzies jau.

Un Tavu vārdu asi

un griezīgi kāds ārā sauc.

Man gribas dzīt to projām,

man laipnu vārdu nav.

Un šīs ir gandrīz beigas,

Tu esi atpakaļ.

Tu klusi guli blakus, mans sirdspuksts liekas skaļš.

Tas sit ar visu spēku,

bet drīz vien

tas paliek vājš.

Un Tava sirds aizvien vēl manu mīlu krāj.